pretreformācija
"Pretreformācija" ir termins, kas apzīmē Romas Katoļu baznīcas atbildes reakciju uz protestantu Reformāciju 16. un 17. gadsimtā. Tās mērķis bija apturēt protestantisma izplatību, atjaunot katoļu ietekmi un veikt iekšējas reformas baznīcas iekšienē.
Galvenās iezīmes:
1. Tridentes koncils (1545–1563) – noteica katoļu doktrīnas, nostiprināja pāvesta autoritāti, uzsāka garīdznieku izglītības reformas.
2. Jēzusiešu ordenis – dibināts 1534. gadā (Ignācijs Lojola), aktīvi iesaistījās misijās, izglītībā un zinātnē, lai cīnītos pret protestantismu.
3. Inkvizīcija un indekss – cenzūra pret "bīstamām" grāmatām, piespiedu apkarošana ar ķecerību.
4. Māksla un arhitektūra – baroka stils izmantots, lai ar emocionālu ietekmi pārliecinātu par katoļu ticības spēku.
Piemēri:
1. Polijas-Lietuvas ūnija – sākotnēji tolerantā valsts pret protestantiem pēc pretreformācijas kļuva par katoļu bastionu Austrumeiropā, ierobežojot citu konfesiju tiesības.
2. Trīsdesmitgadu karš (1618–1648) – daļēji izraisīts ar reliģiskiem nesaskaņām, kur katoļu spēki (Hābsburgi) cīnījās pret protestantu valstīm.
3. Misionāru darbība – Jēzusieši (piemēram, Francisks Ksaverijs) devās uz Āziju un Ameriku, lai izplatītu katoļu ticību un nostiprinātu Romas ietekmi jaunatklātajās zemēs.
Īsumā: Pretreformācija bija katoļu baznīcas organizēta kustība, lai apturētu protestantismu, reformētu sevi un atgūtu zaudēto ietekmi politiski, kultūri un reliģiski.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.