inkvizīcija
Inkvizīcija (no latīņu inquisitio — "izmeklēšana") bija Romas Katoļu baznīcas tiesas institūcija, kuras galvenais mērķis bija cīnīties pret ķecerību (atkāpšanos no oficiālās doktrīnas). Tā darbojās no 12. līdz 19. gadsimtam, izmantojot tiesas procesus, spīdzināšanu un sodīšanu (ieskaitot nāvessodus) pret tādiem, kurus apsūdzēja baznīcas mācību neievērošanā.
Galvenās iezīmes:
1. Mērķis – apspiest ķecerību un vienotības uzturēšana baznīcā.
2. Metodes – slepenas izmeklēšanas, spīdzināšana (piemēram, izmantojot "rīkli"), publiskas sodīšanas (autodafē).
3. Slavenākās inkvizīcijas:
- Viduslaiku inkvizīcija (13. gs.) – vērsta pret albīgiešiem Francijā.
- Spāņu inkvizīcija (1478–1834) – aktīva Spānijā un tās kolonijās, vērsta pret konvertītiem ebrejiem, mauriem un protestantiem.
- Romas inkvizīcija (1542–19. gs.) – reakcija uz Reformāciju, cīnījās pret protestantismu un zinātnes progresu (piemēram, tiesa pār Galileo Galilei).
Piemēri:
1. Galileo Galilei – 1633. gadā Romas inkvizīcija piespieda viņu atteikties no heliocentrisma teorijas (ka Zeme griežas ap Sauli).
2. Spāņu inkvizīcija un autodafē – publiskas ceremonijas, kurās notiesātie tika sodīti (no publiska kauna līdz nāvessodam sadegšanā uz sārta).
3. Templiešu ordenis – 14. gadsimtā inkvizīcija piedalījās ordena apspiešanā, apsūdzot locekļus ķecerībā un sodomijā.
Mūsdienās termins "inkvizīcija" bieži tiek lietots pārnestā nozīmē, apzīmējot nežēlīgu izmeklēšanu vai ideoloģisku vajāšanu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.