polārogrāfija
Polārogrāfija ir elektroķīmiskā analīzes metode, kas mēra strāvas izmaiņas atkarībā no pieliktā sprieguma, izmantojot kā vienu no elektrodām dzīvsudraba pilienu elektrodu. To izmanto, lai noteiktu vielu koncentrāciju, pētītu redoksreakcijas un analizētu metālu jonus vai organisko savienojumu šķīdumos.
Galvenās iezīmes:
- Izmanto polarogrāfu (ierīci, kas reģistrē strāvas-sprieguma līkni).
- Rezultātā iegūst polarogrammu – līkni, kas parāda strāvas atkarību no sprieguma.
- Īpaši jutīga pret metālu joniem (piem., Pb²⁺, Cd²⁺, Zn²⁺) un skābekli.
Piemēri pielietojumiem:
1. Vides analīze – smago metālu (piem., svina, kadmija) noteikšana ūdenī vai augsnē.
2. Farmācija – zāļu aktīvo vielu koncentrācijas mērīšana.
3. Bioķīmija – olbaltumvielu vai fermentu reakciju pētīšana.
4. Pārtikas rūpniecība – piesārņotāju (piem., nitrātu) noteikšana produktos.
Vēsturiski: Metodi 1922. gadā izstrādāja čehu ķīmiķis Jaroslavs Heirovskis, par ko viņš saņēma Nobela prēmiju ķīmijā (1959). Mūsdienās klasiskā polārogrāfija biežāk aizstāta ar modernākām metodēm (piem., diferenciālu impulsu polārogrāfiju), taču tās pamatprincipi joprojām ir svarīgi analītiskajā ķīmijā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.