pirmsfeodāls
"Pirmsfeodāls" ir vēsturisks termins, kas apzīmē sabiedrības attiecības un ekonomisko sistēmu, kas pastāvēja pirms feodālisma pilnīgas izveidošanās Eiropā. Tas parasti attiecas uz agrīnajiem viduslaikiem (apmēram 5.–9./10. gs.), kad bija pārejas periods no senās (antīkās) pasaules uz klasisko feodālo iekārtu.
Galvenās iezīmes:
1. Vāja centrālā vara – karalistes bieži vien fragmentētas, valdnieku ietekme ierobežota.
2. Lauksaimniecības ekonomika – lielākā daļa iedzīvotāju strādāja zemes gabalos, kas piederēja lielzemniekiem vai baznīcai.
3. Personīgās pakļautības attiecības – kā aizmetnis feodālajai vasalitātei, bet vēl bez formālām līgumsaistībām.
4. Patriarhāla saimniecība (latīņu: villa) – pašpietiekamas lauku vienības, kurās zemnieki (koloni, vergi) strādāja zemes īpašnieka labā.
Piemēri:
1. Merovingu un Karolingu impērijas agrīnajos posmos (piemēram, Kārļa Lielā laiks 8.–9. gs.) – feodālās struktūras vēl pilnībā neizveidojušās, taču jau pastāvēja zemes dāvinājumi karavīriem par dienestu.
2. Anglosakšu Anglija pirms Normandijas iekarojuma (1066. gads) – sabiedrība balstījās uz ķīlu (ciema kopienu) un eorlu (augstmaņu) sistēmu, nevis uz formalizētu feodālo hierarhiju.
3. Franku valsts pirms Verdunas līguma (843) – karalis dāvināja zemes (beneficijus) par dienestu, taču tās vēl nebija pārmantojamas un centralizētas.
Īsumā: "Pirmsfeodāls" ir pārejas periods no antīkās vergu turēšanas uz feodālo sistēmu, ko raksturo decentralizācija, lauksaimniecības dominēšana un pakļautības attiecību veidošanās.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.