Pēcmodernistisks (angļu: postmodern) ir kultūras, mākslas, literatūras vai filozofijas virziens, kas parādījās 20. gadsimta otrajā pusē kā reakcija pret modernisma idejām. Tas noliedz "lielos stāstus" (universālas patiesības, absolūtās vērtības), akcentē relatīvismu, ironiju, fragmentāciju un daudzveidību. Pēcmodernisms bieži spēlējas ar formām, sajauc augsto un zemo kultūru, un izmanto citēšanu, pastišu un pašrefleksiju.
Galvenās iezīmes:
- Relatīvisms — patiesība ir atkarīga no konteksta un perspektīvas.
- Fragmentācija — atteikšanās no lineāriem stāstiem un strukturām.
- Intertekstualitāte — atsauces uz citiem darbiem, kultūras kodu spēles.
- Ironija un pašapziņa — mākslas darbi bieži komentē paši sevi.
Piemēri:
1. Literatūrā — Harija Potera pasaule dažkārt tiek uzskatīta par pēcmodernu, jo tā sajauj fantāziju ar modernām sociālām tēmām, izmanto intertekstualitāti un relativizē "labā un ļaunā" jēdzienus.
2. Arhitektūrā — ēkas, kas apvieno vēsturiskus elementus ar moderniem materiāliem (piemēram, klasisku fasādi ar stikla piebūvi), ignorējot stilistisku tīrību.
3. Kino — Kventina Tarantīna filmas (piemēram, "Briesmoņi bez sakariem") ar nelineāriem sižetiem, kultūras atsaucēm un ironisku attieksmi pret žanru konvencijām.
4. Mākslā — Banska māksla, kas pārveido reklāmas vai masu kultūras simbolus, komentējot patērētāju sabiedrību.
Īsumā: Pēcmodernisms ir attieksme, kas apstrīd viennozīmīgas patiesības, svin daudzveidību un radoši pārkāpj tradicionālās robežas.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.