pašapputeksnēšanās
"Pašapputeksnēšanās" ir botānisks termins, kas apzīmē auga spēju apputeksnēt sevi pašu, t.i., veidot augļus un sēklas bez cita auga (tāda paša vai cita suga) ziedu putekšņu iesaistes. Tas notiek, kad putekšņi no viena zieda nonāk uz tā paša zieda vai tā paša auga cita zieda drīksnas.
Īsumā:
Pašapputeksnēšanās ir pašapputeksnēšanās, kurā augs nepieciešamo apputeksnēšanai veic pats, bez ārēja putekšņu avota.
Galvenās iezīmes:
- Notiek viena auga ietvaros.
- Samazina ģenētisko daudzveidību (pēcnācēji ir ģenētiski līdzīgi vecākaugam).
- Augiem, kas piemēroti pašapputeksnēšanai, bieži ir ziedi, kas fiziski veicina šo procesu (piemēram, ziedi, kuros putekšņi un drīksna atrodas tuvu).
Piemēri:
1. Zirņi un pupas — daudzas tauriņziežu dzimtas augu sugas (piemēram, dārza zirņi, pupas) bieži ir pašapputeksnējošas, jo to ziedu uzbūve veicina putekšņu pārnešanu uz tā paša zieda drīksnu.
2. Tomāti — lielākā daļa tomātu šķirņu ir piemērotas pašapputeksnēšanai; zieds parasti ir hermofīts (satur gan stīgmeni, gan putekšņlapas), un vienkārša kustība (piemēram, vēja vai kukaiņu ietekme) var izraisīt apputeksnēšanos.
3. Salāti — kultivētie salāti parasti veido sēklas, apputeksnējoties paši, jo to ziedi maz piesaista kukaiņus un bieži ir slēgti.
Pretstats:
Šis process atšķiras no šķērsapputeksnēšanās, kurā nepieciešami divi dažādi augi (piemēram, vīrišķie un sievišķie ziedi vai divi atsevišķi indivīdi), lai notiktu apputeksnēšanās (piemēram, kukurūza, vaiģi).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.