pareizticība
Pareizticība ir kristietības nozime, kas vēsturiski veidojusies Austrumromas impērijā (Bizantijā) un ir izplatīta galvenokārt Austrumeiropā, Krievijā un daļā Āzijas. Tās centrālā ideja ir “pareizā ticība” un “pareizā godināšana”, uzsverot tradīciju, liturģisko dzīvi un nepārtrauktību ar seno baznīcu.
Galvenās iezīmes:
1. Septiņi vispārējie koncili – uzskatāmi par galvenajiem autoritātēm ticības jautājumos.
2. Ikonu lietošana – svētbildes (ikonas) kā palīglīdzeklis lūgšanā.
3. Liturģija – bagātīgi rituāli, bieži vecslāvu vai vietējās valodās.
4. Patriarhāta sistēma – autonomas pašpārvaldes baznīcas, vienotas ticībā.
Piemēri:
1. Krievijas Pareizticīgā Baznīca – lielākā pareizticīgo baznīca pasaulē.
2. Grieķu Pareizticīgā Baznīca – viena no senākajām, ar centru Atēnās.
3. Rumāņas Pareizticīgā Baznīca – dominējošā ticība Rumānijā.
4. Latvijas Pareizticīgā Baznīca – daļa no Maskavas patriarhāta, vēsturiski saistīta ar krievu ietekmi Latvijā.
Īss salīdzinājums ar katolicismu:
- Pareizticība noliedz pāvesta virsvadību.
- Baznīcas organizācija ir decentralizēta (patriarhāti).
- Filioque klauzula (garā izcelšanās) netiek pieņemta.
Pareizticība ir ne tikai reliģiska sistēma, bet arī kultūras un identitātes sastāvdaļa daudzās tautās.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.