neoklasicisms
Neoklasicisms (no grieķu: neos — 'jauns' + klasicisms) ir mākslas un arhitektūras virziens, kas 18.–19. gadsimtā atjaunoja senās Grieķijas un Romas formas, ideālus un harmoniju, reaģējot pret baroka un rokoko pārmērību. Tas uzsver skaidrību, strukturētību, simetriju un racionālismu.
Galvenās iezīmes:
- Vienkāršas, ģeometriskas formas;
- Antīkās arhitektūras motīvi (kolonnas, portiki, frontoni);
- Tēmu nozīmīgums (varonība, tikumība, patriotisms);
- Drosmīgas krāsas un precīzas kontūras glezniecībā.
Piemēri:
1. Arhitektūrā:
- Panteons Parīzē (18. gs.) — apaļas formas ar kolonnādu, inspirēts no Romas Panteona.
- Baltā nams Vašingtonā (19. gs. sākums) — klasisks portika un simetrisks fasādes dizains.
2. Glezniecībā:
- Žaka-Luīa Davida darbi, piemēram, "Horāciju zvērests" (1784) — skaidra kompozīcija, varoņu tēli, morālas vēstījums.
- "Napoleona kārošana pāri Alpiem" (1801–1805) — idealizēts tēls, koncentrēta forma.
3. Literatūrā:
- Džona Draidena un Aleksandra Popa dzeja (Anglijā), kas imitēja antīkos metrus un tēmas.
- Franču traģēdijas (piemēram, Žana Rasīna darbi), kas balstītas uz klasiskām vienībām un morāli.
Neoklasicisms ietekmēja arī mēbeļu dizainu, tēlniecību un pat politisko simboliku (piemēram, ASV valsts ēku arhitektūru). Tas kļuva par stilu, kas asociējās ar apgaismību, republikāniskām vērtībām un sociālo pārmaiņu idejām.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.