neokantisms
"Neokantisms" ir filozofijas virziens, kas 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā atjaunoja un pārinterpretēja Immanaņa Kanta idejas. Tas uzsvēra kritiskās domāšanas nozīmi, noliedza metafiziku kā zinātnisku disciplīnu un koncentrējās uz zināšanu teorētiskajiem pamatiem, īpaši zinātnēs un kultūrā.
Galvenās iezīmes:
1. Atgriešanās pie Kanta – nevis tāla spekulācija, bet gan zināšanu robežu un priekšnoteikumu analīze.
2. Zinātnes un kultūras filozofija – interese par zinātņu metodoloģiju un vēsturisko kultūru.
3. Vērtību jautājumi – atdalīšana starp "faktisko" (dabas zinātnes) un "normatīvo" (ētika, estētika).
Piemēri neokantisma skolām:
1. Marburgas skola (Hermanis Kohens, Pauls Natorps)
– Pētīja matemātikas un dabas zinātņu loģiskos pamatus.
– Piemērs: Kohens interpretēja Kanta "lietu par sevi" nevis kā ārēju realitāti, bet kā robežjēdzienu zināšanu attīstībā.
2. Bādene (Dienvidvācijas) skola (Vilhelms Vindelbands, Heinrihs Rikerts)
– Ieviesa atšķirību starp dabas zinātnēm (nomotētiskās – meklē vispārīgus likumus) un garīgajām zinātnēm (idiogrāfiskās – apraksta unikālus notikumus).
– Piemērs: Vēsturi viņi uzskatīja par idiogrāfisku zinātni, kas pēta konkrētus, neatskārtojamus notikumus.
Ietekme:
Neokantisms ietekmēja socioloģiju (Makss Vēbers), jurisprudenci un kultūras filozofiju, kā arī veicināja diskusijas par zināšanu objektivitāti un vērtību relatīvismu. Tā idejas vēlāk tika kritizētas par pārlieku racionālismu un formalizmu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.