neokantietis
Neokantietis (no grieķu: neos — 'jauns' + Kants) ir filozofa vai domātāja, kas pieder neokantismam — 19.–20. gs. filozofijas kustībai, kas atgriežās pie Kanta idejām, bet tās interpretēja un attīstīja jaunos zinātniskos un kultūras kontekstos.
Galvenās iezīmes:
1. Kritiskā metode — uzsvars uz zināšanu teoriju (epistemoloģiju), nevis metafiziku.
2. Atgriešanās pie Kanta — reakcija pret hegēlisma un pozitīvisma dominanci.
3. Vērtību un faktu atšķiršana — uzsvars uz morāli, estētiku un kultūru kā autonomas jomas.
4. Zinātnes filozofija — mēģinājumi pamatot dabas un humanitāro zinātņu metodes.
Piemēri neokantiešu skolu un pārstāvju ziņā:
1. Marburgas skola (loģiski zinātniskais virziens)
- Hermanis Kohens — matemātikas un dabaszinātņu filosofiskā pamatojums.
- Pauls Natorps — pedagoģijas un sociālās filozofijas attīstīšana.
2. Bādes skola (vērtību un kultūras virziens)
- Vilhelms Vindelbands — atšķīra nomotētiskās (dabaszinātnes) un idiogrāfiskās (vēstures zinātnes) metodes.
- Heinrihs Rikerts — filozofija kā "zinātne par vērtībām".
3. Citi ievērojami neokantieši
- Ernsts Kassirers — simbolu formas filosofija, kultūras analīze.
- Aloiss Rīhls — kritiskā realizma attīstīšana.
Ietekme: Neokantisms ietekmēja socioloģiju (Maksu Vēberu), jurisprudenci, pedagoģiju un moderno zinātnes filozofiju, kā arī devis pamatus vēlākai fenomenoloģijai un kritiskajai teorijai.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.