ļeņinisms
Īsa nozīme:
Ļeņinisms ir marksisma teorijas attīstījums, ko radījis Vladimirs Ļeņins, kas uzsver revolucionāras partijas vadītu proletariāta diktatūru, imperiālisma analīzi un prakses (praktiskās darbības) primātu teorijā.
Galvenās iezīmes:
1. Revolucionāras partijas loma – disciplinēta, profesionālu revolucionāru partija kā strādnieku šķiras vadītāja.
2. Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija – ekonomiska un politiska pasaules sadalīšana.
3. Demokrātiskā centralisma princips – partijas lēmumu pieņemšana no apakšas uz augšu, bet stingra izpilde no augšas uz leju.
4. Diktatūra pār proletariātu – pārejas periods no kapitālisma uz komunismu, kurā valsts kontrolē proletariāts (praksē – partija).
Piemēri:
1. 1917. gada Oktobra revolūcija Krievijā – Ļeņinisma teorijas realizācija, kur neliela boļševiku partija organizēja sacelšanos un gāza Pagaidu valdību.
2. Padomju Savienības veidošana – Ļeņinisma princips par nacionālo jautājumu risināšanu, formāli nodrošinot tautām pašnoteikšanos, bet paturēt centrālo partijas kontroli.
3. Komunistiskās partijas struktūra – piemērs no demokrātiskā centralisma: partijas kongress pieņem lēmumus, bet katrs dalībnieks pēc tam ir pienākums tos īstenot, pat ja tam pretojās.
Kritika:
Bieži tiek apvienots ar marksismu-ļeņinismu (Staļina interpretācija), kas kļuva par oficiālo Padomju Savienības un citu komunistisko režīmu ideoloģiju. Praksē ļeņinisma uzsvars uz partijas elitārismu un centrālo varu noveda pie autoritāras varas koncentrācijas.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.