likteņtēma
"Likteņtēma" ir literatūras zinātnes termins, kas apzīmē likteņa, liktenīguma vai likteņa spēku tēlu literārajā darbā. Tas bieži izsaka varoņa vai sižeta attīstību, ko nosaka neizbēgami notikumi, augstāki spēki, sociālie apstākļi vai paša varoņa rakstura iezīmes, kas noved pie noteikta (bieži traģiska) iznākuma.
Galvenās iezīmes:
- Varoņa dzīves gaita vai izvēles šķiet "paredzētas" vai noteiktas.
- Bieži saistīta ar traģēdijām, fatalismu, sociālo determinismu.
- Var izpausties caur simboliem, atkārtojošiem motīviem, leitmotīviem.
Piemēri literatūrā:
1. Sofokla "Oidips Ķēniņš" — Oidipa centieni izvairīties no pareģojuma (nogalināt tēvu, precēt māti) noved tieši pie tā izpildes, uzsverot likteņa neizbēgamību.
2. F. M. Dostojevska "Noziegums un sods" — Raskoļņikova teorija par "ārprātīgo cilvēku" un viņa noziegums kā liktenīga sekas, kas izriet no viņa idejām un psiholoģiskajām problēmām.
3. T. Dreizera "Amerikāņu traģēdija" — Galvenā varoņa Klaida Griclija sociālā ambīcija un mīlestības konflikts noved pie nozieguma un soda, atspoguļojot sociālo vides un personības determinismu.
4. Latviešu literatūrā: Rūdolfa Blaumaņa "Trīne" — Trīnes dzīves gaita lielā mērā noteikta ar viņas sociālo stāvokli, apstākļiem un rakstura vājumu, kas noved pie ciešanām un "likteņa" spēles.
Īsumā: "Likteņtēma" literatūrā parāda, kā ārējie spēki un/vai iekšējās iezīmes nelokāmi virza varoņu uz noteiktu iznākumu, veidojot darba pamatkonfliktu vai filosofisko pamatdomu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.