lāčumāte
"Lāčumāte" ir latviešu tautas folklorā sastopams mītiskais tēls — meža māte vai meža vecmāmiņa, kas uzskatāma par meža aizgādni un dzīvnieku (īpaši lāču) aizbildni. Tā ir gudra, noslēpumaina būtne, kas var būt gan laipna, gan bīstama, atkarībā no tā, kā cilvēki izturas pret mežu un tā iemītniekiem.
Galvenās iezīmes:
- Aizgādne — rūpējas par mežu un dzīvniekiem.
- Gudrības avots — var iedot padomus vai palīdzēt pazudušiem mežā.
- Nosodītāja — soda cilvēkus, kuri mežā izdara ļaunumus.
Piemēri lietojumā:
1. Tautas nostāstos:
_"Lāčumāte aizbildināja lāču mazuļus, kad mednieki grasījās tos noķert."_
2. Alegoriskā nozīmē:
_"Viņš mežā pazuda kā pie lāčumātes — neviens viņu vairs neredzēja."_
(t.i., pazuda bez vēsts, it kā aizriets mītiskā pasaulē)
3. Mūsdienu lietojumā (reti):
_"Šī meža nostūrī jūtās tā, it kā būtu lāčumātes valstībā."_
(par attālu, noslēpumainu meža vietu)
Vēsturiski vārds cēlies no sakņām "lācis" (kā svēta dzīvnieka simbols) un "māte" (kā aizgādnes tēls). Līdzīgi folkloras tēli ir arī citās kultūrās (piem., slovāku "Lesna matka", krievu "лесовиха"). Mūsdienās vārds lietots galvenokārt folkloras kontekstā vai metaforiski.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.