kamerālisms
Kamerālisms (no vācu Kameralwissenschaft) ir 17.–18. gadsimta Eiropā izplatīta valsts pārvaldes un ekonomikas doktrīna, kas uzsver:
1. Valsts centrālo lomu tautsaimniecībā un sabiedrības labklājības veicināšanā.
2. Birokrātijas un efektīvas administratīvas sistēmas nepieciešamību.
3. Valsts ienākumu palielināšanu caur nodokļiem, manufaktūrām, dabas resursu izmantošanu un iedzīvotāju skaita pieaugumu.
Galvenās idejas:
- Valsts ir kā "ģimene", kuru pārvalda monarhs.
- Ekonomika jāplāno un jākontrolē no augšas.
- Izglītība, veselība un iedzīvotāju labklājība ir valsts interesēs.
Piemēri:
1. Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma I (18. gs.) reformas:
Izveidoja centralizētu birokrātiju, veicināja manufaktūras, ieviesa obligātu pamatizglītību, lai palielinātu valsts ienākumus un militāro spēku.
2. Krievijas cara Pētera I reformas (18. gs. sākums):
Izveidoja kolēģijas (ministrijas), veicināja rūpniecības attīstību, regulēja tirdzniecību un nodokļus, lai stiprinātu valsts varu un modernizētu valsti.
3. Austrijas Marijas Terēzijas un Jāzepa II reformas (18. gs.):
Centralizēja pārvaldi, vienkāršoja nodokļu sistēmu, veicināja lauksaimniecību un izglītību, lai palielinātu valsts efektivitāti.
Secinājums:
Kamerālisms bija priekštecis modernajai publiskajai pārvaldei un merkantilismam, liekot pamatus valsts regulētai ekonomikai un sociālajai politikai.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.