jēgpilnība
"Jēgpilnība" nozīme:
Tas ir abstrakts lietvārds, kas apzīmē jēgpilnu raksturu, saturību vai būtību — kaut ko, kam ir dziļa nozīme, mērķis vai loģisks pamats. Lieto, lai raksturotu domu, tekstu, rīcību vai parādību, kas nav tukša, bezjēdzīga, bet gan pārdomāta un vērtīga.
Piemēri lietojumā:
1. Runā par literatūru:
"Šī dzejoļa jēgpilnība slēpjas vienkāršos, bet spēcīgos tēlos, kas atklāj dzīves patiesību."
2. Vērtējot sarunu:
"Viņa argumentiem bija iespaidīga jēgpilnība — katrs vārds bija precīzi izvēlēts un pamatots."
3. Aprakstot rīcību:
"Projekta jēgpilnība izpaudās tā skaidrā mērķī un praktiskajā labumā sabiedrībai."
Sinonīmi: saturīgums, nozīmīgums, pamatotība, domauglība.
Pretstatā: bezjēdzība, tukšums, virspusīgums.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.