inkvizitors
"Inkvizitors" nozīme:
Tas ir cilvēks, kas pieder inkvizīcijai — tiesas institūcijai, kas vēsturiski (īpaši Romas Katoļu baznīcas vadībā) nodarbojās ar īpaši smagu ķecerības un citiem baznīcas normām pretrunīgu uzskatu izmeklēšanu un sodīšanu. Inkvizitori bija tiesneši un izmeklētāji, kuriem bieži vien bija plašas varas, un viņu metodes varēja ietvert spīdzināšanu vai pat nāvessodus.
Piemēri:
1. Vēsturisks piemērs: Spāņu inkvizīcijas laikā (15.–19. gs.) inkvizitori, piemēram, Tomass de Torkvemada, aktīvi vajāja ebrejus, musulmaņus un aizdomās turamos kristiešus.
2. Mūsdienu lietojums (pārnestā nozīmē): Vārdu "inkvizitors" mēdz lietot, lai raksturotu cilvēku, kas uzmācīgi un nežēlīgi izmeklē, uzspiež savus uzskatus vai vajā citus par citādību (piemēram, politikā, medijos vai organizācijās).
"Viņš uzvedas kā īsts inkvizitors, katru sīkumu iztaujājot darbiniekus."
Saīsināti: Inkvizitors = baznīcas tiesnesis/izmeklētājs ķecerības lietās; simboliski — nežēlīgs izmeklētājs vai dogmatisks vajātājs.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.