empiriokriticisms

Empiriokriticisms (no grieķu: _empirio_ — 'pieredze' + _kritikē_ — 'kritika') ir filozofisks virziens, kas radās 19. gadsimta beigās, galvenokārt saistīts ar Ernstam Mahem un Rihardam Avenārijam. Tā pamatideja ir "tīrās pieredzes" filozofija, kas mēģina pārvarēt materiālisma un ideālisma pretstatījumu, uzskatot, ka realitāte sastāv tikai no neitrālām "pieredzes elementiem" (sajūtām, idejām), nevis no matērijas vai gara kā tādiem.

Galvenās iezīmes:
1. Neitralitāte: Visas parādības (gan fiziskas, gan garīgas) tiek reducētas uz vienotu pieredzi.
2. Kritiskā metode: Analizēt zināšanu pamatus, izvairoties no metafiziskiem pieņēmumiem.
3. Tuvība empīrismam: Uzsvars uz empīrisko pieredzi, bet ar kritiku par tradicionālajām empīristu koncepcijām.

Piemēri empiriokriticisma interpretācijām:
1. Zinātnes teorijas: Piemēram, fizikāli jēdzieni kā "matērija" vai "enerģija" empiriokriticismā tiek skatīti kā tikai ērti simboli, lai aprakstītu sajūtu kopas, nevis kā objektīvas realitātes.
2. Psiholoģija: Psihiskie procesi (piemēram, domas) un fizioloģiskie procesi (smadzeņu aktivitāte) tiek uzskatīti par vienas un tās pašas pieredzes dažādām izpausmēm, nevis atsevišķām entītētēm.

Vēsturiska nozīme:
Krievu marksisti (Ļeņins grāmatā "Materiālisms un empiriokriticism") to kritizēja kā subjektīvo ideālismu, uzskatot, ka tas noliedz objektīvu realitāti ārpus apziņas. Mūsdienās empiriokriticisms ietekmējis zinātnisko empīrismu un fenomenoloģiju.

Įrašas
Paaiškinimas	Empiriokriticisms (no grieķu: empeiria — "pieredze" + kriticisms — "kritika") ir filozofisks virziens, kas attīstījās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, galvenokārt saistīts ar Ernsta Mača un Riharda Avenāriusa darbiem. Tā pamatideja ir, ka zināšanas ir balstītas tikai uz tīru pieredzi (sensācijām), un jebkuras metafiziskas vai abstraktas koncepcijas (piemēram, "matērija" vai "gars") ir jāizslēdz no zinātnes kā nenovērojamas. Īsumā: Empiriokriticisms ir radikāla empīrijas forma, kas noliedz jebkādu realitāti ārpus cilvēka uztveres, uzskatot, ka pasaule sastāv tikai no "sensāciju kompleksiem". Galvenās iezīmes: 1. Antimetafiziskums — atgrūda tradicionālās filozofijas jēdzienus (piemēram, cēlonību kā objektīvu likumu). 2. Neitralitātes princips — matērija un apziņa ir vienotas pieredzes formas. 3. Ekonomijas princips — zinātnei jāapraksta realitāte pēc iespējas vienkāršāk, izvairoties no liekām hipotēzēm. Piemēri empiriokriticisma pielietojumā: 1. Fizikas interpretācija Ernsts Mačs kritizēja Ņūtona absolūtā laika un telpas jēdzienus, uzskatot tos par metafiziskiem. Viņš uzsvēra, ka fizikāli likumi ir tikai sakarības starp uztverēm (piemēram, masas jēdziens ir tikai saistība starp paātrinājumu un pretestību). 2. Psiholoģijas analīze Empiriokritiķi apgalvoja, ka "es" vai "personība" nav nemainīga būtne, bet gan sensāciju kopums. Piemēram, sāpes vai krāsu uztvere ir primārā realitāte, nevis to izraisošās "objektīvās" parādības. 3. Zinātnes vienošanās Avenāriuss mēģināja izveidot "tīras pieredzes" valodu, lai novērstu domāšanas kļūdas, ko rada metafizika. Piemēram, vārdus kā "dvēsele" vai "matērija" viņš ieteica aizstāt ar precīzākiem aprakstiem par savstarpēji saistītām sensācijām. Vēsturiskā nozīme: - Ietekmēja loģisko pozitīvismu un mūsdienu zinātnes filozofiju. - Ļeņins to kritizēja darbā "Materiālisms un empiriokriticisms" kā subjektīvo ideālismu, kas apdraud marksismu. Secinājums: Empiriokriticisms ir mēģinājums "attīrīt" empīrisko zināšanu no metafizikas, reducējot realitāti uz individuālu pieredzi, kas radīja debates par zinātnes objektivitāti.
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.