dokumentālisms
"Dokumentālisms" ir mākslas vai literatūras virziens, kurā darba pamatā ir dokumentāls materiāls (fakti, reāli notikumi, intervijas, arhīvu dati), bet autors izmanto daiļrades paņēmienus, lai padarītu saturējošāku un emocionāli ietekmējošāku. Tas atšķiras no tīri dokumentālas žurnālistikas, jo pieļauj interpretāciju, subjektīvu skatījumu vai māksliniecisku formu.
Galvenās iezīmes:
- Balstīts uz reāliem faktiem un pētījumiem.
- Autora skatījums un mākslinieciskā apstrāde ir nozīmīga.
- Mērķis ir ne tikai informēt, bet arī izraisīt emocionālu reakciju vai refleksiju.
Piemēri:
1. Literatūrā:
- Latviešu rakstnieces Nora Ikstenas grāmata "Kurzemīte. Bērns" – apvieno dokumentālus avotus (vēstules, arhīvu materiālus) ar personīgo stāstu par māti un Latvijas vēsturi.
- Svetlanas Aleksijevičas darbi (piemēram, "Černobiļas lūgšana") – balstīti uz intervijām, bet veidoti kā literāri komponēti stāsti.
2. Kino:
- Džošua Openheimera dokumentālā filma "The Act of Killing" – izmanto rekonstrukcijas un aktieru iejūtas, lai pētītu ģenocīda traumas.
- Mikhaila Kaļatozišvili filma "Dēls" – stāsts par Čečenijas karu, balstīts uz reāliem notikumiem, bet filmēts kā spraiga drāma.
3. Teātrī:
- Rimasa Tuminasa izrāde "Dokumentālists" (Valmieras teātris) – izmanto vēstures avotus un personīgos stāstus, lai runātu par atmiņu un identitāti.
Īsumā: Dokumentālisms ir "fakti caur mākslas prizmu" – tas ne tikai atspoguļo realitāti, bet to interpretē, lai skatītājā vai lasītājā izraisītu dziļāku izpratni un sajūtu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.