Dodekafonists (no grieķu: dōdeka — "divpadsmit" un phōnē — "skaņa") ir komponists, kas izmanto dodekafoniju — skaņu mākslas tehniku, kurā mūzikas kompozīcija balstās uz 12 pusņu rindu (visu 12 toņu hromātiskās skalas notis tiek organizētas noteiktā secībā), un neviena no tām nedrīkst atkārtoties, kamēr nav izmantotas visas rindas notis. Šī tehnika radusies 20. gadsimta sākumā kā revolucionāra alternatīva tradicionālajai tonalitātei (mažoram/minoram).
Galvenās iezīmes:
- 12 pusņu rinda ir kompozīcijas pamatstruktūra.
- Atkārtošanās aizliegta — notis nedrīkst atkārtoties pirms visas rindas izmantošanas.
- Rindas variācijas — rindu var apgriezt, spoguļot, transponēt.
- Mērķis — izvairīties no tonalitātes centra, radot "atonālu" skaņdarbu.
Piemēri nozīmīgiem dodekafonistiem:
1. Arnolds Šēnbergs (Austrija/JAV) — dodekafonijas aizsācējs.
Piemērs: "5 klavieru skaņdarbi" (1923), opera "Moses und Aron".
2. Albans Bergs (Austrija) — kombinēja dodekafoniju ar ekspresionismu un emocionālu saturu.
Piemērs: opera "Voceka" (1925), "Liriskā suita".
3. Antons Vēberns (Austrija) — attīstīja seriālismu, kur dodekafonija attiecas arī uz ritmu un dinamisku.
Piemērs: "Simfonija" (1928), "Variācijas klavierēm".
4. Luidži Nono (Itālija) — attīstīja dodekafoniju pēckara periodā.
Piemērs: "Il canto sospeso" (1956).
Latviešu kontekstā:
Dodekafonijas elementus ir izmantojuši komponisti kā Pēteris Vasks (dažos agrīnos darbos) vai Pēteris Plakidis, bet klasiskā dodekafonija latviešu mūzikā nav bijusi dominējoša.
Īsumā: Dodekafonists ir komponists, kas rada mūziku, balstoties uz stingru 12 dažādu pusņu sistēmu, lai izjauktu tradicionālo toņu hierarhiju.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.