dižmute
"Dižmute" ir latviešu valodas vārds, kas apzīmē cilvēku, kurš runā lieliski, iedomīgi, pārspīlēti vai pat nepatiesi — bieži vien ar mērķi izcelties vai iespaidot citus. Tas var būt gan pozitīvs, gan negatīvs epitets atkarībā no konteksta.
Īsumā:
Tas ir cilvēks, kurš mīl "dižas runas" — lielīšanos, iedomīgu valodu, retorisku pārspīlējumu.
Piemēri lietojumā:
1. Pozitīvā kontekstā (retāk):
"Viņš ir īsts dižmute — runā tik iedvesmojoši, ka visi klausās ar muti vaļā."
(Šeit uzsvērta prasme runāt tēlaini un aizraujoši.)
2. Negatīvā kontekstā (biežāk):
"Nevajag viņu tik nopietni ņemt — tas tikai dižmute, kas stāsta par saviem neesošiem sasniegumiem."
(Norāde uz tukšu lielīšanos vai meliem.)
3. Vēsturiski/literāri:
"Senajās teikās varonis bieži vien ir dižmute, kas izaicinot ienaidnieku, slavē savu varonību."
(Kā tēls, kurš lieto lielīgu valodu.)
Sinonīmi:
- Lielībnieks
- Pūslis (sarunvalodā)
- Fanfarons (ja runa par tukšu lielīšanos)
- Retors (ja runa par prasmi runāt)
Etimoloģija:
Vārds cēlies no saknes "diž-" (liels, iespaidīgs) + "mute" (runātājs), t.i., "lielrunis".
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.