diafilma
"Diafilma" ir kino vai filmu žurnālistikas termins, kas apzīmē filmu, kas radīta vai adaptēta no literāra darba (parasti no romāna vai lugas), saglabājot tā pamatstruktūru un saturu.
Īsumā: Literāra darba ekranizācija, kas centusies būt uzticīga oriģinālam.
Galvenās iezīmes:
1. Uzticība avotam – mēģina pēc iespējas precīzāk pārnest grāmatas sižetu, tēlus un atmosfēru.
2. Nevis brīva interpretācija – atšķiras no filmām, kas tikai "iedvesmotas" oriģinālu.
3. Bieži vēsturiski precīzas – var rūpēties par detaļām (tērpi, interjeri, laikmeta vides atveidi).
Piemēri:
1. "Garais rīts" (1981) – režisors Gunārs Piesis uzņēma šo filmu pēc Jāņa Jaunsudrabiņa tāda paša nosaukuma autobiogrāfiskā romāna. Tā rūpīgi atveido 20. gadsimta sākuma Latvijas lauku dzīvi.
2. "Rudens rozes" (1991) – režisores Lāsmas Žugunas filma, kas balstīta uz Zenta Mauriņas daiļradi, veidota kā uzticīga ekranizācija.
3. "Spārni" (2012) – režisora Ģirts Krūminas filma, kas radīta pēc Ineses Zanderes romāna, detalizēti pārceļot grāmatas sižetu uz ekrāna.
Saistītais termins:
"Ekranizācija" ir plašāks jēdziens, kas ietver gan diafilmas, gan brīvākas interpretācijas. Diafilma ir ekranizācijas apakšveids.
Vēsturiski termins "diafilma" bija izplatīts padomju kino teorijā, lai akcentētu uzticību literārajam avotam, bet mūsdienās lietošana ir samazinājusies, biežāk lietojot vienkārši "ekranizācija".
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.