čembalo
Čembalo (no itāļu: cembalo) ir stīgu mūzikas instruments, kurā skaņa rodas, pieskaroties stīgām ar speciāliem "spārniņiem" (parasti no pūķkājas vai plastmasas). Tas darbojas pēc principa, kas atgādina citru, taču to atšķir skaņas veidošanas mehānisms: čembalā stīgas tiek ķiplātas (nevis sitamas, kā klavierēs). Tas radījis tā raksturīgo skaņu — skaidru, bet nedaudz "metālisku" un vienmērīgu pēc spēka.
Galvenās īpašības:
- Skaņas veidošanās: Stīgas tiek ķiplātas (plinkšķinātas).
- Dinamika: Skaņas stiprums ir salīdzinoši vienmērīgs — spēcīgāk spiežot taustiņu, skaņa nekļūst skaļāka, bet mainās tās raksturs.
- Vēsture: Plaši izmantots baroka laikmetā (piemēram, 17.–18. gs.), bieži kā soloinstruments vai basso continuo daļās.
- Formas: Pastāv vairāki veidi — spinets, virģināls, klavičords (šis ir cits instruments, kur stīgas tiek sitas ar āmuriņiem).
Piemēri lietojumam:
1. Mūzikā:
- J. S. Bahs: Goldberg variācijas (BWV 988) — sākotnēji paredzētas čembalom.
- Domeniko Skarlati: 550 sonates čembalom.
- Fransuā Kuprens: čembala skaņdarbi Francijas baroka stilā.
2. Mūsdienās:
- Čembalu dažreiz izmanto senās mūzikas ansambļos, lai atveidotu autentisku baroka skanējumu.
- Daži mūsdienu komponisti (piemēram, Lūcijano Bērio) eksperimentē ar čembalu.
Īsumā: Čembalo ir vēsturisks klavieru instruments ar īpašu "ķiplājošu" skaņu, kas bija ļoti populārs baroka mūzikā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.