"Cārs" ir vēsturisks valdnieka tituls, kas galvenokārt lietots Krievijas impērijā (no 1547. līdz 1917. gadam), kā arī citās slāvu valstīs, piemēram, Bulgārijā un Serbijā. Tas atbilst imperatora vai augstākā monarha titulam, bieži vien ar reliģisku nozīmi (kā "Dieva izredzētais" pareizticīgajā tradīcijā).
Piemēri:
1. Krievijas cāri
- Pēteris I Lielais (1682–1725) – modernizēja Krieviju, dibināja Sanktpēterburgu.
- Katrīna II Lielā (1762–1796) – viens no ievērojamākajiem valdniekiem, paplašināja impēriju.
- Nikolajs II (1894–1917) – pēdējais Krievijas cārs, gāzts Februāra revolūcijā.
2. Citu valstu piemēri
- Bulgaru cārs Simeons I (10. gadsimts) – vadīja Bulgārijas zelta laikmetu.
- Serbu cārs Stefans Dušans (14. gadsimts) – paplašināja Serbijas teritoriju.
Etimoloģija:
Vārds "cārs" cēlies no latīņu "Caesar" (Cēzars), kas caur senkrievu valodu nonācis citās slāvu valodās. Krievijā tituls tika oficiāli pieņemts, kad Ivans IV Bargais 1547. gadā kronējās par pirmo Krievijas cāru.
Mūsdienās:
- Tituls vairs nav oficiāli lietots, bet tas saglabājas vēstures kontekstā un kā simbols monarhijas pagātnē.
- Dažreiz lietots metaforiski, lai apzīmētu autoritāru personu (piemēram, "naftas cārs").
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.