absolūtisms
Absolūtisms (no latīņu absolūtus — "beznosacījuma, pilnīgs") ir politiska vai filozofiska doktrīna, kas pieņem neierobežotu, koncentrētu varu, parasti monarha vai valdības rokās, bez efektīvām ierobežojošām līdzsvara sistēmām (piemēram, parlamenta, konstitūcijas vai neatkarīgas tiesu varas). Absolūtisms bieži balstās uz ideju, ka valdnieka vara nāk no Dieva (dievišķā tiesība) vai no neatņemamas valsts suverenitātes.
Galvenās īpašības:
- Varas koncentrācija vienā personā vai institūcijā.
- Trūkst demokrātiskas atbildības vai ierobežojumu.
- Bieži vien balstās uz tradīcijām, reliģiju vai ideoloģiju.
Vēsturiski piemēri:
1. Francijas karalis Luijs XIV (17.–18. gs.) — slaveni teicis: "Valsts esmu es" (L'État, c'est moi), personificējot absolūto monarhiju.
2. Krievijas cars Pēteris I (18. gs.) — centralizēja varu, pakļaujot baznīcu un muižniecību valsts kontrolē.
3. Spānijas Felipe II (16. gs.) — valdīja plašā impērijā, kontrolējot politiku, reliģiju un ekonomiku.
Mūsdienu kontekstā terminu dažreiz lieto, lai apzīmētu autoritārus režīmus, kuros vara koncentrēta nelielā grupā vai vienā vadītājā, piemēram:
- Zviedru karalis Kārlis XI 17. gadsimtā ieviesa absolūto monarhiju.
- Saūda Arābija — monarhija, kurā karalim ir pilnīga vara gan politiskā, gan reliģiskā jomā.
Filozofiski absolūtisms var attiekties arī uz morāles vai patiesības absolūtām normām, kas tiek uzskatītas par nemainīgām un universālām (piemēram, dabas tiesības vai reliģiski morāles principi).
Īsumā: Absolūtisms ir vara bez ierobežojumiem, kas vēsturiski saistīta ar monarhijām, bet mūsdienās var izpausties autoritāros režīmos vai pat filozofijā kā stingru principu piekrišana.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.