virtulis
"Virtulis" latviešu valodā ir diminutīvs (mazināmā forma) no vārda "virs", kas nozīmē "vīrietis" vai "cilvēks" (vīrieša dzimtē).
Tas lietots, lai izteiktu mazumu, maigumu, ironiju vai samazinājumu — piemēram, runājot par mazu zēnu, maznozīmīgu vīrieti vai ar sirdsdzīļu/izsmējīgu nokrāsu.
Nozīmes nianses:
1. Mazs zēns — ar maigumu vai aizrādījumu.
2. Niecisks/nepatīkams vīrietis — ar nicinājumu.
3. Izmantots mīlībā — kā samazinājuma/draudzīga apzīmējums.
Piemēri:
1. Par bērnu:
"Skaties, kāds mazs virtulis jau mācās staigāt!"
(maigs uzsvars uz mazumu)
2. Ar nicinājumu:
"Tas virtulis man atkal apdraudējās!"
(norāde uz vīrieti, kas uzvedas niecīgi)
3. Mīlībā/draudzīgi:
"Nāc šurp, mans virtuliņ!"
(maiga, intīma forma — bieži "virtuliņš")
Vēsturiski vārds "virtulis" dažkārt lietots arī folklorā (teicienos, tautasdziesmās), bet mūsdienās tas ir reti lietots un vairāk sastopams dialektos vai literārajos tekstos.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.