Velarizācija ir fonētiska parādība, kurā valodas skaņas izruna tiek papildus veidota ar mēles aizmugurējo daļu paceļot pret mīksto vai cieto aukslēju (velum). Tas piešķir skaņai "tumšāku" vai "dziļāku" nokrāsu.
Īsumā:
Tā ir skaņas papildu artikulācija, kurā piedalās mēles aizmugure.
Piemēri latviešu valodā:
1. Latviešu valodā velarizēti ir mīkstinātie līdzskaņi pirms priekšējām patskaņiem ([e], [i], [æ]), piemēram:
- ķ ķermenis – skaņa [kʲ] ar velarizāciju.
- ģ ģimene – skaņa [gʲ] ar velarizāciju.
- ļ ļoti – skaņa [ʎ] ar velarizāciju.
- ņ ņemt – skaņa [ɲ] ar velarizāciju.
2. Salīdzinājumam bez velarizācijas:
- k kāja (cietais [k]) vs ķ ķermenis (velarizētais [kʲ]).
- l labs (parastais [l]) vs ļ ļoti (velarizētais [ʎ]).
Piemēri citās valodās:
- Krievu valodā: velarizēts "tumšais l" [ɫ] (kā vārdā лук [ɫuk] — "sīpols"), kas atšķiras no "gaišā" [l] (kā люк [lʲuk] — "lūka").
- Īru valodā: velarizācija atšķir līdzskaņus pēc pakāpes (piem., bó "kāja" ar velarizētu [bˠ]).
- Arābu valodā: velarizēti (emfatiskie) līdzskaņi, piemēram, ص [sˤ] (kā vārdā صحراء — "tuksnesis").
Secinājums: Velarizācija ir būtiska daudzās valodās, lai atšķirtu skaņas noņemot vai piešķirot tām papildu "dziļumu" vai "tumsu". Latviešu valodā tā parādās galvenokārt mīkstināto līdzskaņu artikulācijā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.