veciskums
"Veciskums" ir abstrakts lietvārds, kas apzīmē vecuma raksturīgās īpašības, stāvokli vai periodu — tas ir, to, kas raksturīgs vecumam, vai pašu vecumu kā dzīves posmu.
Īsumā:
Tas var nozīmēt:
1. Fiziskas un garīgas novecošanas pazīmes (piemēram, vājums, pieredze, konservatīvisms).
2. Pašu veco vecumu kā dzīves posmu.
3. Pārmetumu tonī — kaut ko, kas šķiet novecojis, nemoderns.
Piemēri lietojumā:
1. Kā novecošanas pazīmes:
"Viņa balss bija klusa, ar vieglu veciskuma drebuli."
"Grāmatā tiek aprakstīts ne tikai fiziskais veciskums, bet arī gudrība, ko nāk ar gadu."
2. Kā dzīves posms/vērtība:
"Veciskums nav šķērslis, ja saglabā dzīvesprieku."
"Sabiedrībā jāciena veciskuma pieredze un gudrība."
3. Kā pārmetums (novecojis, nemoderns):
"Viņa uzskati atklāja zināmu veciskumu un nepieņemšanu pret jaunāko paaudzi."
"Šī tehnoloģija jau izjūtama veciskuma garša."
Sinonīmi (atkarībā no nozīmes):
- novecojis stāvoklis
- vecums
- sentēvs (dzejiski)
- novecošana
- arcaisms (ja runa ir par novecojušu ideju/lietu)
Skaidrojums:
Vārds "veciskums" nereti lietots literatūrā un diskusijās par vecuma tēmu, un tam var būt gan neitrāla, gan negatīva nokrāse atkarībā no konteksta. Tas atšķiras no vārda "vecums", kas vairāk norāda uz konkrētu dzīves ilgumu, bet "veciskums" biežāk uzsver kvalitatīvās pazīmes.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.