utilitaritāte
Utilitaritāte (angļu: utility) ekonomikā un filozofijā nozīmē pabalstu, labumu vai apmierinātību, ko indivīds saņem, patērējot preci, pakalpojumu vai veicot darbību. Tas ir subjektīvs rādītājs, kas raksturo cilvēka vēlmju vai vajadzību apmierinātības pakāpi.
Īsumā:
Utilitaritāte mēra, cik noderīga vai vērtīga kaut kas ir indivīdam konkrētā situācijā.
Piemēri:
1. Ekonomikā:
Ja izdzeri glāzi ūdens karstā dienā, tā utilitaritāte ir augsta, jo apmierina slāpju vajadzību. Taču piektais glāze ūdens varētu būt zemas utilitātes, jo vairs neesi izsalcis.
2. Lēmumu pieņemšanā:
Persona izvēlas iegādāties grāmatu (nevis filmu), jo sagaida lielāku garīgo baudu (augstāka utilitāte) no lasīšanas.
3. Utilitārismā (ētikas teorijā):
Darbība tiek vērtēta pēc tās sekām – tā ir morāli pareiza, ja palielina kopējo laimi (utilitāti) sabiedrībā.
Piemērs: Ziedojums labdarībai var radīt lielāku kopējo labumu (utilitāti) nekā naudas tērēšana personīgām vajadzībām.
Atšķirība no "lietderības":
Bieži lietots kā sinonims, taču "utilitaritāte" akcentē individuālo vērtējumu, bet "lietderība" – praktisko pielietojamību (piemēram, instrumenta lietderība darbam).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.