ultramontānists

Ultramontānisti (no latīņu ultra montes — "aiz kalniem", t.i., aiz Alpiem, attiecībā uz Romu) ir katoļu virziens, kas uzsver pāvesta un Romas centrālās varas absolūtu pārākumu pār vietējām baznīcām, valstīm un nacionālajām tradīcijām. Viņi atbalsta pāvesta neaizkustināmību un pilnīgu autoritāti gan garīgajos, gan pasaulīgajos jautājumos.

Galvenās iezīmes:
- Pāvesta primāts (garīgā un institucionālā virsvara atzīšana).
- Centralizēta baznīcas pārvalde no Romas.
- Pretošanās jebkādiem nacionālās baznīcas neatkarības centieniem (piemēram, gallikanismam Francijā vai febronianismam Vācijā).

Vēsturiskie piemēri:
1. 19. gadsimta katoļu atmoda — pēc Franču revolūcijas un Napoleona kariem ultramontānisti aktīvi cīnījās par pāvesta varas atjaunošanu (piemēram, Pāvesta Pija IX pontifikātā, kas pasludināja pāvesta neaizkustināmības dogmu 1870. gadā).
2. Vatikāna I koncils (1869–1870) — tur tika oficiāli pasludināta pāvesta neaizkustināmības un primāta dogma, ko ultramontānisti uztvēra kā lielu uzvaru.
3. Katoļu politiskās partijas — daudzās Eiropas valstīs (piemēram, Vācijā, Beļģijā) 19.–20. gs. ultramontānisti veidoja konservatīvas katoļu partijas, kas aizstāvēja baznīcas intereses pret valsts ietekmi.

Mūsdienās: Termins reti lietots, bet idejas turpina ietekmēt Romas Katoļu baznīcas centralizēto struktūru un pāvesta lomu.

Įrašas
Paaiškinimas	Ultramontānisti (no latīņu ultra montes — "aiz kalniem", t.i., aiz Alpiem, attiecībā uz Romu) ir katoļu virziens, kas uzsver pāvesta un Romas centrālās varas absolūtu pārākumu pār vietējām baznīcām, valstīm un nacionālajām tradīcijām. Viņi atbalsta pāvesta neaizkustināmību un pilnīgu autoritāti gan garīgajos, gan pasaulīgajos jautājumos. Galvenās iezīmes: - Pāvesta primāts (garīgā un institucionālā virsvara atzīšana). - Centralizēta baznīcas pārvalde no Romas. - Pretošanās jebkādiem nacionālās baznīcas neatkarības centieniem (piemēram, gallikanismam Francijā vai febronianismam Vācijā). Vēsturiskie piemēri: 1. 19. gadsimta katoļu atmoda — pēc Franču revolūcijas un Napoleona kariem ultramontānisti aktīvi cīnījās par pāvesta varas atjaunošanu (piemēram, Pāvesta Pija IX pontifikātā, kas pasludināja pāvesta neaizkustināmības dogmu 1870. gadā). 2. Vatikāna I koncils (1869–1870) — tur tika oficiāli pasludināta pāvesta neaizkustināmības un primāta dogma, ko ultramontānisti uztvēra kā lielu uzvaru. 3. Katoļu politiskās partijas — daudzās Eiropas valstīs (piemēram, Vācijā, Beļģijā) 19.–20. gs. ultramontānisti veidoja konservatīvas katoļu partijas, kas aizstāvēja baznīcas intereses pret valsts ietekmi. Mūsdienās: Termins reti lietots, bet idejas turpina ietekmēt Romas Katoļu baznīcas centralizēto struktūru un pāvesta lomu.
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.