ultramontānistisks
Ultramontānistisks (no latīņu ultra montes — "aiz kalniem", t.i., aiz Alpiem, kas no Romas viedokļa atrodas ziemeļos) ir termins, kas apzīmē stingru atbalstu pāvesta un Romas Katoļu baznīcas centrālās varas pārākumam pār vietējām (nacionālajām) baznīcām un valstu varas institūcijām.
Galvenās iezīmes:
1. Pāvesta neaizkustināmā autoritāte — atzīst pāvesta virsvara tiesības lemt jebkuros baznīcas vai morāles jautājumos.
2. Centrālizācija — pretojas jebkurai nacionālās baznīcas autonomijai vai valstu iejaukšanai baznīcas lietās.
3. Pretstats gallikānismam — ultramontānisti noraida gallikāņu idejas par Francijas baznīcas neatkarību no Romas.
Vēsturiskie piemēri:
1. Vatikāna I koncils (1869–1870) — pasludināja pāvesta neklūdīgumu (dogmu, ka pāvests, runājot ex cathedra ticības vai morāles jautājumos, nevar kļūdīties). Šis lēmums tika veicināts arī ar ultramontāņu spiedienu.
2. 19. gadsimta Eiropa — ultramontānisti (piemēram, Francijā) aktīvi cīnījās pret valsts kontroli pār baznīcu un sekularizāciju, uzstājot uz pāvesta pilnvaru absolūtismu.
Mūsdienās:
Termins mazāk lietots, bet idejas saglabājas katoļu konservatīvajos aprindos, kas uzsver lojalitāti pāvesta mācībai (piemēram, atbalsts tradicionālajai liturģijai vai pretstats "nacionālajām" baznīcu interpretācijām).
Īsumā:
Ultramontānistisks = stingra uzticība Romas pāvesta virsvara un centrālajai varai, noraidot jebkādu nacionālās baznīcas vai valsts neatkarību reliģiskajos jautājumos.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.