ultramontāniste
Ultramontāniste (no latīņu ultra montes — "aiz kalniem", t.i., aiz Alpiem, attiecībā uz Romu) ir jēdziens, kas apzīmē katoļu baznīcas pārstāvi, kurš atbalsta pāvesta un Romas autoritātes pastiprināšanu un centralizāciju baznīcas iekšējās pārvaldē un dogmu jautājumos. Ultramontānisti uzskata, ka pāvestam ir augstākā vara un nepiekļaujamība (neredzamība) gan garīgajos, gan pasaulīgajos jautājumos, kurus tas risina.
Galvenās iezīmes:
- Pāvesta primāts (garīgā un disciplinārā vara) ir absolūts.
- Pretstats gallikānismam (Francijas baznīcas neatkarības tradīcijai) un valstu ietekmei baznīcas lietās.
- Centrālā loma Romas Kurijā un dogmu stingrā ievērošana.
Vēsturiski piemēri:
1. 19. gadsimta katoļu atjaunošana — pēc Franču revolūcijas un Napoleona kariem ultramontānisms kļuva par spēcīgu kustību, lai atjaunotu pāvesta autoritāti. Piemēram, Pāvests Pijs IX (1846–1878) un viņa vadītais Pirmā Vatikāna koncils (1869–1870), kas pasludināja pāvesta nepiekļūstamības dogmu.
2. Hūberts L. Billota (19./20. gs.) — jezuīts un teologs, kurš aktīvi aizstāvēja ultramontānisma idejas pret modernisma ietekmi baznīcā.
Mūsdienās:
Termins mazāk lietots, bet idejas turpina ietekmēt Romas Katoļu baznīcas centralizēto struktūru un pāvesta lomu kā augstāko autoritāti.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.