ultramontānisms
Ultramontānisms (no latīņu ultra montes — "aiz kalniem", t.i., aiz Alpiem, attiecībā uz Romu) ir politiski reliģisks virziens Romas Katoļu baznīcā, kas uzsver pāvesta un Romas centrālās varas absolūtu pārākumu pār vietējām (nacionālajām) baznīcām un valstu varas institūcijām. Tas pretojas galikanismam, kas aizstāv nacionālās baznīcas autonomiju.
Galvenās idejas:
1. Pāvestam ir pilnīga un tieša vara pār visu baznīcu.
2. Pāvesta doktrinālie un morālie lēmumi ir neapstrīdami.
3. Valstu iestāžu iejaukšanās baznīcas lietās ir nepieņemama.
Vēsturiskie piemēri:
1. Vatikāna I koncils (1869–1870) – pasludināja pāvesta neklūdīgumu (infallibilitas) dogmu, kad viņš runā ex cathedra ticības un tikumos.
2. Kultūrkampfs Vācijā (19. gs.) – kanclera Bismarka konflikts ar katoļu baznīcu, kurā ultramontāņi pretojās valsts kontrolē pār baznīcu.
3. Pāvesta Pija IX Syllabus errorum (1864) – documents, kas nosodīda liberālās idejas (piemēram, reliģijas brīvību, laicīgo varu) kā "mūsdienu kļūdas".
Mūsdienās: Ultramontānisma idejas turpina ietekmēt Vatikāna centralizēto pārvaldi, it īpaši aizstāvot vienotu doktrīnu un disciplīnu visā pasaulē.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.