šķūtnieks
"Šķūtnieks" ir vēsturisks termins, kas latviešu valodā apzīmēja cilvēku, kas dzīvoja vai slēpās šķūnī (saimniecības ēkā graudu, inventāra uzglabāšanai).
Vārds bieži tika lietots, lai raksturotu nabadzīgu, bezpajumtnieku vai nomadu, kurš meklēja patvērumu šķūnī vai citās saimniecības ēkās.
Piemēri lietojumā:
1. Vecais Pēteris bija ciema šķūtnieks – viņš dzīvoja kalpu nama šķūnī un palīdzēja saimniekiem darbos.
2. Stāstos par pagātni bieži minēti šķūtnieki – cilvēki bez sava mājokļa, kas meklēja patvērumu zem svešiem jumtiem.
Mūsdienās šis vārds lietots reti, galvenokārt folklorā, vēstures aprakstos vai metaforiski, lai apzīmētu cilvēku, kas dzīvo nomadiskā vai nelabvēlīgā stāvoklī.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.