sūfists
"Sūfisti" ir islāma mistiskās un askētiskās tradīcijas sūfismā iesaistītie praktizētāji. Viņu mērķis ir tieša, personiska pieredze par Dievu (Allāhu) caur mīlestību, meditāciju, lūgšanu, dziedāšanu, deju vai askētismu, bieži vien meklējot "garīgo patiesību" (haqiqa) aiz formālām reliģiskām praksēm.
Galvenās iezīmes:
- Centrālais jēdziens ir mīlestība pret Dievu un visu Viņa radījumu.
- Bieži izmanto dzeju, mūziku (piemēram, qawwali) un deju (piemēram, turku mevlevīju "griežamies dervišu" rituāls) kā lūgšanas formas.
- Svētie tekstos bieži tiek lietota allegorija un simbolika (piemēram, vīna mīlestība kā metafora par dievišķo aizraušanos).
- Garīgais ceļvedis (murshid vai pīrs) un brālības (tarīqa) ir svarīgi.
Piemēri:
1. Rūmī (13. gs.) – slavenākais sūfistu dzejnieks un mevlevīju ordenes dibinātājs. Viņa darbi (piemēram, "Masnavī") runā par mīlestību kā ceļu uz Dievu.
2. Al-Hallādž (9.–10. gs.) – mistiķis, kurš slaveni teicis "Es esmu Patiesība" (Anā l-Haqq), izsakot savu vienotību ar Dievu, par ko tika sodīts ar nāvi.
3. Rabija al-Adavija (8. gs.) – sieviešu sūfiste, kas uzsvēra tīru mīlestību pret Dievu bez bailēm no elles vai cerībām uz paradīzi.
4. Mevlevīju ordenes derviši – pazīstami ar griešanās deju (sema) kā meditatīvu rituālu, lai sasniegtu garīgo ekstāzi.
Īsumā: Sūfisti ir islāma mistiķi, kas uzsver iekšējo, personisko dievišķās mīlestības un vienotības pieredzi, bieži izsakot to caur mākslu un simboliem.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.