stereokinematogrāfija
Stereokinematogrāfija ir tehnika vai mākslas forma, kurā apvieno stereoskopiju (telpisko, 3D redzēšanu) ar kinematogrāfiju (kustīgu attēlu uzņemšanu un atveidi). Tās mērķis ir radīt ilūziju par dzīvību un telpiskumu kustīgos attēlos, izmantojot divas nedaudz atšķirīgas perspektīvas katram acij, līdzīgi kā cilvēka redze.
Īsumā:
Tas ir 3D kino pamatprincips — metode, kas ļauj skatītājam redzēt kustīgus attēlus ar dziļuma un telpiskuma sajūtu.
Piemēri:
1. Klasiskais 3D kino (piemēram, filmas ar sarkano-zaļo brillēm jeb mūsdienu polarizētās brilles).
2. IMAX 3D sistēmas, kas izmanto augstas izšķirtspējas attēlus un specializētas tehnoloģijas.
3. Stereoskopiskās animācijas (piemēram, filmas kā "Avatars" vai "Spiediens").
4. Vēsturiski piemēri:
- 19. gs. beigu stereoskopiskie skatāmpārīši (kinematogrāfa priekšteči).
- 1950. gadu 3D filmu bums Holivudā (piemēram, "Kreatūra no melnās lagūnas").
Mūsdienās stereokinematogrāfija attīstās arī virtuālajā realitātē (VR) un paplašinātajā realitātē (AR), kur telpiskā uztvere tiek papildināta ar interaktivitāti.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.