"Spelgoņa" ir latviešu valodas vārds, kas nozīmē spīdīga, spoža gaisma (piemēram, no saules, uguns, metāla), kā arī spīdums, mirdzums. Tas bieži tiek lietots dzejā vai literārajos aprakstos, lai izteiktu kaut ko spilgti gaistošu, mirgojošu vai mirdzošu.
Piemēri:
1. Dabas aprakstā:
"Rīta saules spelgoņa aizklāja upes virsmu."
(Rīta saules spīdums aizklāja upes virsmu.)
2. Metaforiskā nozīmē:
"Viņa acīs dzirkstoja laimes spelgoņa."
(Viņa acīs dzirkstoja laimes spīdums.)
3. Apgabalnosaukumā:
"Spelgoņu kalns" – vieta Latvijā (piemēram, Siguldā), kas saistīta ar leģendu par seniem zemgaļu rotaslietu glabātuvi, kas spīdējusi kā "spelgoņa".
Sinonīmi: spīdums, mirdzums, spožums, atspīdums.
Antonīmi: blāvums, tumšums, nespodrums.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.