soliflukcija
"Soliflukcija" ir ģeoloģisks process, kurā piesātināts ar ūdeni grunts vai augsne lēnām plūst lejup pa nogāzi zem ietekmes gravitācijas, parasti bez noteiktas plūsmas kanāla. Tas notiek bieži vien periglaciālajos apstākļos vai zonās ar pastāvīgu sasalšanu un atkausēšanu.
Galvenās iezīmes:
- Lēna, blīva masu kustība (dažas cm/gadā līdz vairākiem metriem gadā).
- Notiek, kad augsne ir piesātināta ar ūdeni (piemēram, kušanas sezonā).
- Radīta raksturīgas formas reljefā: soliflukcijas terases, lobi, straumes.
Piemēri:
1. Kalnu nogāzes Tundrā – Ziemeļu platuma grādos vai augstkalnēs, kur sezonālā atkausēšana padara augsnes slāni plūstošu, bet zemāk esošais pastīvais sasalums (permafrosts) neļauj ūdenim iesūkties, izraisot lēnu slīdēšanu.
2. Alpu vai Andu augstkalnu apvidos – Kur sezonālie temperatūras svārstības izraisa atkārtotu sasalšanu/atkausēšanu, veicinot augsnes kustību.
3. Arheoloģijā – Soliflukcijas slāņi var pārvietot un deformēt senas kultūrslāņus, apgrūtinot to interpretāciju.
Īsumā: Tā ir lēna augsnes/grunts plūsma pa nogāzi piesātināta stāvoklī, kas veido reljefa formas un ietekmē augsnes stabilitāti aukstos vai augstkalnu apstākļos.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.