simfonisms
"Simfonisms" ir mūzikas termins, kas apzīmē simfoniskā stila raksturīgās iezīmes, principus vai elementus, kas var parādīties ne tikai simfonijās, bet arī citos mūzikas žanros. Tas var attiekties uz:
1. Orķestrālā skanējuma bagātību (plašas instrumentācijas izmantošana).
2. Tēmu attīstību un dialoģiskumu (motīvu apstrādi, kontrastu).
3. Formas monumentālumu (liela mēroga struktūru).
4. Dramatiskuma dziļumu (emocionālo dinamiku).
Piemēri:
- Pjotra Čaikovska baleta mūzika (piemēram, "Riekstkodītis") bieži izmanto simfonismus, pārveidojot baletu par "simfoniju ar deju".
- Riharda Vāgnera operās izmantotās leitmotīvu tehnikas un orķestra loma ir tuvas simfoniskajai attīstībai.
- Džordža Gēršvina "Rapsodija zilā tonī" apvieno džeza elementus ar simfonisku orķestrējumu.
- Dmitrija Šostakoviča stīgu kvartetos dažkārt atrodamas simfoniskas skaņu telpas un dramaturģija.
Īsāk sakot, "simfonisms" ir simfoniskās domāšanas principu pārnese uz citām mūzikas formām.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.