rubāto
Rubāto (no itāļu tempo rubato — 'nozagts laiks') ir muzikālais izteiksmes paņēmiens, kurā izpildītājs brīvi maina tempu, nedaudz paātrinot vai palēninot, lai uzsvērtu emocionālo saturu, bet kopējais tempu līdzsvars tiek saglabāts.
Galvenās iezīmes:
- Brīva ritmiskā interpretācija, nepakļaujoties stingram tempam.
- Bieži lietots romantiskajā mūzikā (piemēram, Šopēna, Lista skaņdarbos).
- Melodijai piešķir dzīvīgumu un individualitāti.
Piemēri:
1. Frēderiks Šopēns — noktirnes un mazurkas, kur rubāto radīja poētisku, improvizatorisku raksturu.
2. Volfgangs Amadejs Mocarts — dažos lēnajos pantos (adagio) izmantoja smalku rubāto, lai piešķirtu izteiksmīgumu.
3. Operas ārijas — daudzos romantisma perioda operu izpildījumos (piemēram, Dž. Verdī vai Dž. Pučīni darbos) rubāto tiek lietots, lai uzsvērtu teksta emocionālo nokrāsu.
Īsāk: Rubāto ir mūzikas tempodaļas brīva, bet kontrolēta interpretācija, kas kalpo izteiksmes pastiprināšanai.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.