reflektivitāte
Reflektivitāte (no latīņu reflectere — "atspoguļot, atstarot") ir spēja vai process, kurā indivīds vai sistēma apzināti novēro, analizē un izvērtē sevi, savas domas, jūtas, rīcību vai sociālo kontekstu. Tas ietver pašapziņu, pašpārdomas un kritisku pieeju savai lomai dažādās situācijās.
Galvenās nozīmes:
1. Psiholoģijā/socioloģijā — spēja atpazīt savu ietekmi uz pētījumu vai sociālajām attiecībām.
2. Pedagoģijā — apgūtāja vai skolotāja prasme analizēt savu mācīšanās vai mācīšanas procesu.
3. Mākslā/filozofijā — pašvērsums, kad darbs vai diskurss atsaucas pats uz sevi.
Piemēri:
1. Pētniecībā:
Antropologs, pētot citu kultūru, apzinās, ka viņa paša vērtības var ietekmēt novērojumu interpretāciju, un to atklāti analizē.
2. Izglītībā:
Skolotājs pēc stundas pārdomā, kā viņa komunikācijas veids ietekmēja skolēnu iesaisti, un plāno izmaiņas nākamajai reizei.
3. Ikdienā:
Pēc strīda ar draugu cilvēks apskata savu līdzdalību konfliktā, atzīstot savas kļūdas, lai uzlabotu attiecības.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.