radiorezistence
"Radiorezistence" (angļu: radioresistance) ir bioloģiska vai medicīniska termins, kas apzīmē organismu, šūnu vai audu spēju izturēt jonizējošo starojumu bez būtiska bojājuma vai ar ievērojami mazāku ietekmi nekā citas šūnas.
Īsumā: augsta izturība pret radiāciju.
Galvenās pazīmes:
1. Radiorezistentas šūnas var izdzīvot vai turpināt dalīties pat pēc starojuma iedarbības.
2. Šī īpašība bieži sastopama dažās baktērijās, augos, vienšūnīgās radītājās un vēža šūnās.
3. Radiorezistence var būt dabiska (piemēram, Deinococcus radiodurans baktērija) vai iegūta (piemēram, vēža šūnas, kas kļūst izturīgākas pret radioterapiju).
Piemēri:
1. Deinococcus radiodurans – baktērija, kas spēj izdzīvot ekstrēmas radiācijas devas (līdz 5000 Gy), kas cilvēkam būtu letāla. To izmanto radiācijas notīrīšanas pētījumos.
2. Tardigrades (ūdenslāči) – mikroskopiski bezmugurkaulnieki, kas iztur augstu radiācijas devu, sausumu un kosmisko vakuumu.
3. Vēža šūnu radiorezistence – dažu audzēju šūnas radioterapijas laikā var attīstīt mehānismus, kas samazina starojuma ietekmi, apgrūtinot ārstēšanu.
Praktiskā nozīme:
- Onkoloģijā – radiorezistence ir izaicinājums radioterapijā, jo vēža šūnas var izvairīties no starojuma bojājumiem.
- Astrobioloģijā – radiorezistentu organismu pētījumi palīdz izprast dzīvības iespējas ekstrēmos apstākļos (piemēram, kosmosā).
- Biotehnoloģijā – šādas šūnas izmanto, lai attīstītu metodes radiācijas notīrīšanai vai jaunu medikamentu izstrādei.
Saistītie termini: radiosensitīvums (pretējs – zema izturība pret radiāciju), radioterapija, jonizējošais starojums.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.