pseidoklasicisms
Pseidoklasicisms (no grieķu pseudes — "viltus" un classicus — "parauga-") ir mākslas vai literatūras virziens, kas ārēji atdarinājis antīkās pasaules klasiskās formas un tēlus, bet bijis tīri ārējis, formāls un bieži vien saturis mūsdienu saturu vai sentimentālu attieksmi. Tas atšķiras no patiesā klasicisma, kurā tiek centies atjaunot antīkās pasaules garu, harmoniju un racionālismu.
Īss raksturojums:
- Formāla antīko paraugu imitācija bez dziļākas saturiskās saiknes.
- Bieži vien sentimentāls, dekoratīvs vai pat naivs.
- Vēsturiski parādījās kā klasicisma izpausmes nokalšana vai vulgārizācija.
Piemēri:
1. 18.–19. gs. poēzija Eiropā — dzejoļi, kuros tiek lietoti antīkie motīvi (piemēram, dievu vārdi, mitoloģiskas ainas), bet dzejas saturs ir viegls, galantšs vai pat komisks, bez nopietnas filozofiskās pamatnes.
2. Arhitektūrā — 19. gs. eklektiskas ēkas, kurās fasādēs tiek izmantotas antīkās kolonnas, frontoni un reljefi, bet kopējā kompozīcija un funkcija nav saistīta ar klasicisma principiem.
3. Latviešu literatūrā — 19. gs. sākuma dzejas, kurās autori (piemēram, daži jaunlatviešu dzejnieki) mēģināja imitēt antīko metrisko sistēmu vai tēlus, bet saturiski dzeja bija romantiski noskaņota vai pat didaktiska.
Pseidoklasicisms bieži tiek uzskatīts par virzienu, kas atspoguļo nepilnīgu vai virspusēju klasisko tradīciju apguvi.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.