prezumpcija
Prezumpcija (no latīņu praesumptio — "pieņēmums") ir tiesisks vai loģisks pieņēmums, kas tiek uzskatīts par patiesu, līdz tiek pierādīts pretējais. Tā ir sākotnēja pozīcija, kas neprasa nekādus pierādījumus, kamēr nav apstrīdēta.
Galvenās nozīmes:
1. Tiesiskā prezumpcija — likumā noteikts pieņēmums (piemēram, "nevainības prezumpcija").
2. Loģiskā/prezentējošā prezumpcija — pieņēmums, kas balstīts uz pieredzi vai varbūtību.
Piemēri:
1. Nevainības prezumpcija (tiesiskā)
"Katrs apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz viņa vaina ir pierādīta tiesas kārtībā."
Šeit prezumpcija ir par labu apsūdzētajam — pierādīšanas pienākums ir uz prokuroru.
2. Prezumpcija par bērna labu (tiesiskā)
"Šķiršanās gadījumā tiesa pieņem, ka bērna intereses vislabāk nodrošina kopēja aprūpe, ja nav pierādīts pretējais."
3. Ikdienas loģiska prezumpcija
"Ja durvis uz ielu ir valā, var pieņemt (prezumēt), ka kāds ir tās atstājis atvērtas."
Šeit prezumpcija balstās uz ierasto pieredzi, nevis uz likumu.
Īsumā:
Prezumpcija ir pieņēmums, kas spēkā līdz pretrunas pierādīšanai. Tā var būt likumā nostiprināta (tiesiska) vai balstīta uz loģiku/ierastu praksi.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.