polinoms
"Polinoms" (no grieķu valodas: poly — "daudz", nomos — "loceklis") ir matemātiska izteiksme, kas sastāv no mainīgā (piemēram, \(x\)) un konstantēm, savienotām ar saskaitīšanas, atņemšanas un reizināšanas operācijām, kā arī nenegatīvu veselu eksponentu pakāpēm.
Īss definīcija:
Polinoms ir viena vai vairāku monomu summa. Monoms ir izteiksme formā \(a \cdot x^n\), kur \(a\) ir koeficients (skaitlis), \(x\) ir mainīgais, un \(n\) ir nenegatīvs vesels eksponents.
Piemēri:
1. Vienkāršs polinoms ar vienu mainīgo:
\(P(x) = 3x^2 - 5x + 2\)
Sastāv no trim monomiem: \(3x^2\), \(-5x\), \(2\).
2. Konstants polinoms (pakāpe 0):
\(Q(x) = 7\)
Var uzskatīt par \(7 \cdot x^0\).
3. Polinoms ar vairākiem mainīgajiem:
\(R(x,y) = 4x^3y - xy^2 + 6\)
Mainīgie: \(x\) un \(y\).
4. Augstākas pakāpes polinoms:
\(S(x) = x^5 - 2x^3 + x - 1\)
Pakāpe: 5 (augstākā eksponenta vērtība).
Svarīgi ierobežojumi:
Polinomā nav atļautas dalīšanas ar mainīgo (piemēram, \(\frac{1}{x}\)), saknes (piemēram, \(\sqrt{x}\)) vai negatīvi eksponenti (piemēram, \(x^{-2}\)). Tādas izteiksmes nepieder pie polinomiem.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.