patoģenēze
Patoģenēze (no grieķu valodas: pathos — "ciešana, slimība" + genesis — "izcelsme, attīstība") ir slimības attīstības mehānisms un process organismā — tas apraksta, kā konkrēts faktors (piemēram, infekcija, toksīns, ģenētiska defekta u.c.) izraisa funkcionālus vai morfoloģiskus izmaiņas, kas noved pie slimības simptomiem un pazīmēm.
Īsumā:
Patoģenēze atbild uz jautājumu: "Kā tieši slimība rodas un attīstās organismā?"
Piemēri:
1. Cukura diabēta 2. tipa patoģenēze:
- Sākotnēji attīstās insulīna rezistence (šūnas nereaģē uz insulīnu).
- Tā rezultātā aizkuņģa dziedzeris ražo vairāk insulīna, lai kompensētu.
- Galu galā beta šūnas izsīkst, insulīna līmenis krītas, asinīs palielinās glikozes koncentrācija → attīstās hiperglikēmija un diabēta simptomi.
2. Gripas patoģenēze:
- Gripas vīruss iekļūst elpceļu epitēlija šūnās.
- Vīruss replicējas, iznīcina šūnas, izraisot iekaisumu un bojājumus.
- Iekaisums izraisa simptomus: drudzi, klepu, nogurumu u.c.
3. Aterosklerozes patoģenēze:
- Lipīdu (īpaši LDL holesterīna) nogulsnēšanās artēriju sieniņās.
- Attīstās iekaisuma reakcija, veidojas plāksnes.
- Plāksnes var sašaurināt asinsvadus vai plīst, izraisot trombu un infarktu.
Atšķirība no citiem jēdzieniem:
- Etioloģija — pēta slimības cēloņus (piemēram, "gripu izraisa influenzas vīruss").
- Patoģenēze — pēta procesus, kas notiek pēc iedarbības ar cēloni (piemēram, "kā vīruss izraisa iekaisumu un bojājumus").
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.