palīgskaņa

"Palīgskaņa" ir skaņa, kas runā vai tekstā parādās blakus patskaņiem, lai padarītu izrunu ērtāku, bieži vien starp diviem līdzskaņiem vai vārda beigās. Tā nerada jaunu zilbi, bet tikai atvieglo artikulāciju.

Piemēri:
1. Vārdos:
- "akmens" → izrunā kā [akmeņs], kur beigās parādās palīgskaņa "s".
- "siers" → izrunā kā [siers], kur starp "e" un "s" ir palīgskaņa "r".

2. Tekstā:
- "Viņš lasa grāmatu." → Izrunājot "lasa grāmatu", starp "lasa" un "grāmatu" var rasties īsa palīgskaņa [j], lai savienotu vārdus gludi: [lasajgrāmatu].

Īsumā: Palīgskaņa ir skaņa, kas dabiski parādās runā, lai atvieglotu izrunu, bet rakstiski parasti netiek atspoguļota. Tā ir tipiska daudzās valodās, tostarp latviešu valodā.

Įrašas
Paaiškinimas	"Palīgskaņa" ir skaņa, kas runā vai tekstā parādās blakus patskaņiem, lai padarītu izrunu ērtāku, bieži vien starp diviem līdzskaņiem vai vārda beigās. Tā nerada jaunu zilbi, bet tikai atvieglo artikulāciju. Piemēri: 1. Vārdos: - "akmens" → izrunā kā [akmeņs], kur beigās parādās palīgskaņa "s". - "siers" → izrunā kā [siers], kur starp "e" un "s" ir palīgskaņa "r". 2. Tekstā: - "Viņš lasa grāmatu." → Izrunājot "lasa grāmatu", starp "lasa" un "grāmatu" var rasties īsa palīgskaņa [j], lai savienotu vārdus gludi: [lasajgrāmatu]. Īsumā: Palīgskaņa ir skaņa, kas dabiski parādās runā, lai atvieglotu izrunu, bet rakstiski parasti netiek atspoguļota. Tā ir tipiska daudzās valodās, tostarp latviešu valodā.
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.