okupācija
"Okupācija" nozīme īsumā:
Tā ir svešas valsts vai organizācijas militāra vara uzstādīšana un kontrole pār citu valsts teritoriju, bieži vien pret starptautisko tiesību normām un iedzīvotāju gribu. Termins nereti nesaņem negatīvu konotāciju, jo saistās ar varas uzspiešanu, suverenitātes zaudēšanu un bieži vien arī represijām.
Piemēri:
1. Vēsturisks piemērs:
Padomju Savienības okupācija Baltijas valstīs (Latvija, Lietuva, Igaunija) pēc Otrā pasaules kara – PSRS anektēja šīs valstis, uzspieda savu politisko sistēmu un ierobežoja to suverenitāti līdz 1991. gadam.
2. Mūsdienu piemērs:
Krievijas okupācija Krimas 2014. gadā – Krievija militāri iekaroja un anektēja Ukrainas autonomo republiku Krimu, ko lielākā daļa valstu un ANO atzina par starptautisko tiesību pārkāpumu.
3. Vispārīgs lietojums (pārnestā nozīmē):
"Protestētāji okupēja pilsētas centrālo laukumu, prasot valdības atkāpšanos."
(Šeit "okupācija" apzīmē telpas ilgstošu fizisku pārņemšanu protesta vai pretošanās nolūkos.)
Svarīgi: Kontekstā par valstu attiecībām "okupācija" bieži tiek lietots kā politiski un tiesiski nosodāms termins, kas atšķiras no oficiālas varas atzīšanas.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.