obdukcija
Obdukcija (latīņu: obductio — “atvēršana”) ir medicīniska miruša cilvēka ķermeņa izmeklēšana, lai noteiktu nāves cēloni, slimības gaitu vai traumas raksturu. To veic patologs, veicot ķermeņa iekšējo orgānu un audu pārbaudi.
Galvenās nozīmes:
1. Nāves cēloņa noteikšana (piemēram, sirdslēkme, insults, infekcija).
2. Diagnožes precizēšana (salīdzinot ar dzīves laikā noteikto diagnozi).
3. Juridisks mērķis (negadījumu, noziegumu vai medicīnisku kļūdu izmeklēšanā).
Piemēri:
1. Medicīniska obdukcija:
Pēc pacienta nāves nezināmu cēloņu pneumonijas gadījumā obdukcija atklāj, ka nāvi izraisījis plašs plaušu embolijas bojājums, kas dzīves laikā netika diagnosticēts.
2. Tiesu medicīnas obdukcija:
Atrastam mirušam cilvēkam ar ārējiem traumām obdukcija nosaka, ka nāves cēlonis ir smadzeņu satricinājums no trieciena galvā, kas liecina par varas lietošanu.
3. Zinātniska obdukcija:
Pētījumā par jaunas infekcijas ietekmi obdukcija palīdz identificēt, kā slimība ietekmēja dažādus orgānus, sniedzot datus epidemioloģijai.
Saistītie termini: autopsija, nekropsija (bieži lietoti kā sinonimi).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.