neokantiete
Neokantietisms ir 19. gs. beigu — 20. gs. sākuma filozofiska kustība, kas atgriežas pie Kanta idejām, uzsverot zināšanu teorijas un vērtību jautājumus, nevis metafiziku. Tās galvenās atzaras:
1. Mārburgas skola (H. Kohen, P. Natorps) — koncentrējas uz zinātnes (īpaši matemātikas un fizikas) loģiskajiem pamatiem.
2. Bādes skola (V. Vindelbandsts, H. Rikerts) — uzsver atšķirību starp dabas zinātnēm (kas meklē vispārīgus likumus) un garīgajām zinātnēm (kas pēta individuālo un vēsturisko).
Galvenās idejas:
- Zināšanas ir atkarīgas no cilvēka uztveres un domāšanas kategorijām.
- Filozofijai jāanalizē zināšanu nosacījumi, nevis "lietas pašas par sevi".
- Vērtības (ētiskās, estētiskās) ir neatkarīgas no empīriskās pieredzes.
Piemēri neokantismu ietekmē:
1. Maksa Vēbers — socioloģijā izmantoja neokantu idejas par vērtībām un pētnieka neitralitāti.
2. Ernsts Kasi rers — attīstīja simboliskās formas filosofiju, balstoties uz Kanta tradīciju.
3. Jurisprudence — daži tiesību teorētiķi (piem., Gustavs Radbruhs) lietoja neokantu pieeju, lai pamatotu tiesību vērtības.
Neokantietisms ietekmēja arī fenomenoloģiju, eksistenciālismu un kritisko teoriju (Frankfurtes skola).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.