naturālisms
Naturālisms (no latīņu: naturalis — "dabisks") ir mākslas un literatūras virziens, kas 19. gs. beigās attīstījās kā realisma ekstrēma forma. Tas akcentē objektīvu, zinātnisku pieeju cilvēka un sabiedrības attēlošanai, uzsverot:
1. Darbības noteiktību pēc dabiskajiem likumiem (bioloģija, iedzimtība, vide).
2. Tiesīgo un amorālo attēlojumu bez morāles vai romantizējuma.
3. Sociālo apstākļu un iedzimtības ietekmi uz likteni.
Galvenās iezīmes:
- Cilvēks kā "pētāma objekts".
- Detalizēti, nereti šokējoši apraksti.
- Tēli bieži ir sociāli atstumtie (nabadzīgie, prostitūtas, alkoholiķi).
Piemēri literatūrā:
1. Émile Zola (Francija) — naturālisma pamatlicējs.
Romāns: "Žermināls" (1885) — stāsts par ogļraču streiku, kur nabadzība un darba apstākļi noteic tēlu likteņus.
2. Theodore Dreiser (ASV)
Romāns: "Sērgas finansiētājs" (1912) — par cilvēku, kuru dzīvi pilnībā nosaka bioloģiskie instinkti un sociālā vide.
3. Latviešu literatūrā:
Andrejs Upīts — dažos darbos (piemēram, "Zēna stāsts") izmanto naturālisma elementus, attēlojot laukstrādnieku smago dzīvi bez idealizācijas.
Īss salīdzinājums ar reālismu:
- Reālisms: Attēlo ikdienas dzīvi "taisnīgi", bet ar morālu vai sociālu vēstījumu.
- Naturālisms: Uzskata, ka cilvēks ir bezbrīvīgs savas bioloģijas un vides priekšā, kā "laboratorijas eksperiments".
Vārda lietojums mūsdienās:
Bieži lietots arī citās jomās (piemēram, filozofijā — uzskats, ka viss notiek pēc dabas likumiem; mākslā — precīzas dabas atdarināšanas centieni).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.